Xojimurod

Android Lietotņu Analīze Un Pārskats: Xojimurod, Izstrādājusi Kitoblar Olami. Uzskaitīts Grāmatas Un Uzziņas Kategorijā. Pašreizējā Versija Ir 1.1.3, Atjaunināta 11.-22. Saskaņā Ar Lietotāju Pārskatiem Vietnē Google Play: Xojimurod. Sasniegts Vairāk Nekā 501 Instalācijas. Xojimurod Pašlaik Ir 1 Atsauksmes, Vidējais Vērtējums 5.0 Zvaigznes

Ļevs Tolstojs


Hadžirads

īss stāsts

Es atgriezos mājās ar lauku. bija vasaras vidus. zāle bija nopļauta, un melnie kvieši
tikko gatavojās pļaut.
šajā gadalaikā krāsaini un skaisti ziedi - sarkanas, baltas, rozā, smaržīgas, pūkainas
neļķes, pienbaltas, gaiši dzeltenas vidū, saldi smaržo "mīlestības ziedi", bagātīgi
aromatizētas dzeltenās lilijas, slaidas tulpēm līdzīgas trūces,
dīgstoši zirņi ar sārtiem zirnīšiem ir dzelteni, sarkani, rozā zirņi. un smalka salda smarža, dzidri zila saulē un jaunos dzinumos, kas vakaros un novecojot kļūst zilgani un sarkanīgi, un ir daudz fenheļa ziedu ar patīkamu, mandeļu smaržu, un zieds uzreiz nobāl.
Sagatavoju lielu dažādu puķu pušķi un, ejot uz mājām, grāvī
pamanīju skaistu sarkanīgu ērkšķi, kas ir gandrīz atvēries, ko pie mums sauc par dadzis,
kuru klaidoņi pamet, nenopļaujot, un kurš tiek noņemts no zāles, lai nekristu rokā,
ja tas ir izlīdis no tempļa. Es gribēju šo ērkšķi noplūkt un ielikt savā pušķa vidū. Nokāpu grāvī, pieķēros pie puķes vidus, aizdzinu dziļā miegā iemigušos spalvaino biti un mēģināju to noplūkt. bet šis darbs bija ļoti
sarežģīts, zieda ērkšķi izurbās no visām pusēm, pat caur lakatu, kas bija aptīts ap manu roku,
dūra kā šķēpi, un ne tikai, tas bija tik smags, ka piecas minūtes biju aizņemts, lai pa vienai nogrieztu tā kātiņu un nogrieztu pavedienus. kad beidzot noplūcu ziedu, tā kāts bija pavisam nokaltis, pats zieds neizskatījās tik smuki kā agrāk.
turklāt viņš ar savu rupjību un slinkumu neatbilda pušķa smalkajiem ziediem
. Es nožēloju, ka noplūku ziedu, kas spīdēja savā krūmā un veltīgi padarīju to jaunu,
tad es to nosviedu zemē. "Brīnišķīgi, kāda enerģija un spēks ir dzīvei," es teicu, atcerēdamies savu smago darbu, novācot ziedu, "tā ar lielu spēku aizstāvēja savu dzīvību un viegli nenomira."
Ceļš, kas ved uz māju, gāja
cauri tikko uzartam melnas augsnes laukam. Es gāju pa šo putekļaino ceļu ar melnu zemi. uzartais lauks bija īpašnieka zeme, un tas bija tik
liels, ka abās pusēs un kalna priekšā nekas nebija redzams, kas bija uzarts
līdzenā, melnā arklā. zeme bija labi uzarta,
nekur nebija redzams neviens lauks, viss bija melns. Es, neviļus meklējot kādu dvēseli šī mirušā, melnā lauka vidū, nodomāju: "cilvēks ir tik ātri bojājošs radījums, viņš ir iznīcinājis tik daudz krāsainu dzīvo radību, augu, lai saglabātu savu
dzīvību." sev priekšā, ceļa labajā pusē, ieraudzīju krūmu. Kad es
paskatījos tuvāk, es noplūku ziedu no "sparģeļu" šķirnes.
krūmam bija trīs zari. viens no tiem bija nolauzts, bet pārējais bija ļengans kā nocirsta
roka. uz pārējiem diviem zariem ir pa vienam ziedam.
viens raga zars bija nolauzts un puse no tā karājās ar netīru ziedu, un otrs,
kaut arī bija klāts ar dubļiem, joprojām turējās uz augšu. bija zināms, ka visu krūmu bija samīdījis ritenis
, un tad tas atkal pacēlās augšā, it kā viņi būtu izplēsuši viņa ķermeņa gabalu
, izmetuši viņa zarnas, izvilkuši roku un izdūruši acis,
bet viņš joprojām stāvēja un nepadevās vīrietim,
kurš bija iznīcinājis visus viņa brāļus. ``Cik liela vara!'' Es domāju, ``cilvēks ir uzvarējis visu, iznīcinājis miljoniem zālaugu, un tas joprojām nepadosies.''

Read more